Kāpēc īsti Rīgā neuzbūvēja metro? Kas īsti bija pirmā valsts, kas atzina Latvijas neatkarību — un kas ar šo valsti (bet varbūt tā nemaz nebija valsts) notika pēc tam? Kuri bija mūsu pirmie kapitālisma celmlauži — un kas ar viņiem notika vēlāk? Kas uzgavilēja pašmāju kailo krūšu skaistumkonkursantēm — vai ne tie paši ļaudis, kuri “turēja” viltotā Rasputina šņabja tirgu?

Kā tas nācās, ka neviens pats pazīstams radošās inteliģences pārstāvis — ne Māra Zālīte, ne Hānbergs un Jakubāns, ne Marina Kosteņecka — 1987. gadā neatbildēja uz Gunāra Astras piederīgo lūgumu jel kā palīdzēt ieslodzītajam smagi slimajam disidentam?

Kāpēc Valērijs Kargins pēkšņi izkāpa no ierastā limuzīna un naski aizsoļoja uz Centrālo universālveikalu? Vai ne tāpēc, lai tur viņam “nozagtu” uz viltotu dokumentu pamata iegūto Latvijas pasi? Un kā tas nācās, ka pēcāk Jānis Peters tieši par šo jautājumu pilnīgi un galīgi pazaudēja atmiņu?

Kurš ārzemju staļļmeistars pirmais saņēma Latvijas augstāko apbalvojumu — Triju Zvaigžņu ordeni? Kāpēc to nesaņēma ne Ēvalds Valters, ne Juris Podnieks? Un kuri Ordeņa domes locekļi bija tie, kas neļāva aizmirstībā aiziet Brežņeva laiku pašapordeņošanās tradīcijām?…

Latvijas mūsdienu vēsture slēpj atbildes uz desmitiem un simtiem šādu neapšaubāmi interesantu jautājumu — daļai no tiem atbildes nekad nav atrastas, daļai jau sen piemirstas. Jo vairāk, ka ir tūkstoši, varbūt pat desmiti tūkstošu cilvēku, kuriem šī tīšā vai netīšā amnēzija neapšaubāmi ir izdevīga. Un nez vai tā ir tikai sagadīšanās, ka tieši viņi lielākoties ir dzīves saimnieki mūsdienu Latvijā.

Tas arī ir galvenais šīs grāmatas — pirmās no iecerētajiem trim mūslaiku Latvijas vēstures sējumiem — tapšanas iemesls: neļaut aizmirst ne varoņus, ne neliešus, ne vienaldzīgos. Un tā nu šī pirmām kārtām arī ir grāmata, kas neļauj un neļaus aizmirst — protams, tikai tiem, kam nav vēlēšanās aizmirst visu un visus, kuri veidojuši Latvijas mūslaiku vēsturi un kuru dēļ mūsu zeme pašlaik ir tieši tāda, kāda tā ir.

Brīdinām: tā nav garlaicīgā oficiozā, “mācību grāmatu” vēsture, ko raksta varas apmīļotie un piejaucētie hronisti, kuru galvenā misija, kā brīžam šķiet, ir — uzrakstīt tā, lai, pasargi Dies, neaizvainotu nevienu, no kura kādreiz var būt atkarīgs viņu maizes kumoss un sviesta cibiņa. Šī ir reālā, īstā, patiesā un interesantā vēsture — lai arī daudziem tā būs kā asaka rīklē.

Ak, jā, bet cik gara īsti ir Latvijas mūsdienu vēsture un ar kuru gadu datējams tās sākums? Tautas frontes dibināšanu 1988. gadā? Neatkarības deklarāciju 1990. gadā? Neveiksmīgo Padomju Savienības puču un reālo neatkarības atjaunošanu 1991. gadā? Vēl kādu citu datumu jau pēc tam — piemēram, Krievijas armijas izvešanu?

Jā, tā būtu tāda glīta un korekta akadēmiska pieeja, taču atkārtosim — šī nav oficioza mācību grāmata, kurā būtu neizbēgami garlaicīgi aprakstītas šīs vēstures norises. Mūsu izpratnē šīs mūslaiku vēstures grāmatas pirmā un galvenā sūtība ir pilnīgi cita — paskaidrot, kāpēc mēs atrodamies tieši tur, kur nu mēs atrodamies. Ar ko viss sākās — un kurš tieši bija sācējs? Kāpēc viss notika tieši tā — un vai varēja būt citādāk? Ja varēja — kāpēc nebija un kurš tieši pie tā pielika roku?

Un tad nu nav ne mazāko šaubu, ka mūsdienu Latvijas vēstures sākums datējams vismaz ar 1985. gadu un perestroikas sākumu, kad neviens cits kā Mihails Gorbačovs un kompānija lika pamatu gan PSRS sabrukumam, gan arī atjaunotajai Latvijas valstij, — patīk tas karstākiem nacionāļiem vai ne.

Žūpības apkarošanas kampaņa un perestroika (sākumā tulkota kā pārkārtošanās, tikai vēlāk — kā pārbūve), kooperatīvi un individuālais darbs, Daugavpils HES un galvaspilsētas metro epopeja, slavenais Radošo savienību plēnums — ar to viss sākās, sākās jau krietni pirms 1990.—1991. gada un neizbēgami ietekmēja ne tikai šo gadu, bet arī nākamo… jā, nu jau jāsakav desmitgažu norises.

Vai, piemēram, zināt, ka pirmais, kurš mūsdienu Latvijas vēsturē sāka publiski un bez īpašas kautrības meklēt naudu savai priekšvēlēšanu kampaņai, tā faktiski liekot pamatakmeni visai mūsdienu Latvijas partiju un politiķu finansēšanās sistēmai, bija neviens cits kā pulkvedis Viktors Alksnis tālajā 1989. gadā? Un tieši tāpat konkrēti cilvēki ir stāvējuši aiz katra būtiska procesa un katra patiešām svarīgā notikuma.

Atcerēsimies visu. Nu, varbūt ne pilnīgi visu, bet ļoti daudz ko. Un, protams, arī cilvēkus, cilvēkus, cilvēkus, kas stāvēja aiz katra no šiem notikumiem un procesiem.