Ievads

Kurš bija īstais sertifikātu tēvs? Kāpēc Latvija brīnumainā kārtā nepazaudēja blēžiem uzdāvinātos 400 miljonus? Kurš izstrādāja lielās pievākšanas shēmas – „Huseins” vai tomēr „Stjopa”? Kuri policijas darbinieki paspēja izņemt naudu no grūstošajām naudas vkladčiku firmām – un vai to bizness tiešām bija viena vienīga blēdība? Kā tur īsti bija ar tiem Zīgerista banāniem? Vai par vislielākajiem muļķiem mūs tiešām uzskatīja pirmie populisti – bet varbūt tomēr Latvijas Mobilais telefons? Kurš izdomāja „zilo brālību”? Kā tika izdomātas elegantākās prihvatizācijas shēmas? Cik Latvijas spiegu patiesībā noķēra krievi? Kāpēc mēs neīstenojām šitake sēņu megaprojektu, kam Latviju ar rāvienu vajadzēja iecelt ekonomikas lielvalstu vidū? Kurā pasaules malā devītais vilnis gandrīz apraka mūsu kaismīgāko dabas draugu, kurš dzelmē meklēja patvērumu no sekotājiem? Kāpēc sākās pirmais mafijas karš Latvijā – un vai tas patiešām bija pirmais?

Šis ir jau otrais „Mūsu vēstures” sējums, bet jautājumu, kā redzams, kļūst tikai vairāk. Par laimi, arī atbilžu – un sen aizmirstu faktu. Par to, kā mēs sākām valstiski aizņemties: „Nosūtīta vēstule SVF, bet mums taču nav savas valūtas. Vai tad tur uzņem tādus, kas vēl tikai gatavojas? Es nezinu, bet trakākais, ka tie, kas konsultē premjeru un liek parakstīt vēstuli, arī nezina.” Par to, kādi savdabīgi cilvēki izrādās gluži labi Valsts prezidenti: „Visu savu pieauguša cilvēka mūžu paralēli zinātniskajai darbībai esmu bijusi praktizējoša mistiķe.” Par to, kā Rietumu latvieši sagaidīja mūsu disidentus: „Vienu gan iegaumē – neliec cerības uz Rietumu latviešiem! Viņi nav tādi, kādus mēs tos bijām iedomājušies. Palīdzību no viņiem gaidīt ir gandrīz veltīgi. Ir jau gan, protams, atsevišķi izņēmumi. Bet kopumā – īpaši latviešu organizācijas ir galīgi iesūnojušas, birokrātiskas un pat ļaunas. Viņiem interesē tikai dzīvot savā sulā un tēlot kaut kādus valstsvīrus.” Par to, kā tika prihvatizēta Latvijas lielākā banka: ja uzreiz pieņemtu privatizācijas noteikumus, „pareizie” pretendenti automātiski tiktu izslēgti, bet tas „nebūtu korekti”. Un tā tālāk, un tā tālāk...

Rezultātā šī „Mūsu vēstures” sējuma varoņu skaits jau tuvojas pusotram tūkstotim (pirmajā sējumā bija „tikai” nepilns tūkstotis), bet satura rādītājs runā pats par sevi: privatizācija un sertifikāti, G-24 kredīti un mafijas kari, ebreju jautājums un interneta pirmsākumi, „humpalas” un neveiksmīgais Latvijas tēls, degvielas krīze un trubas izsusēšana, spiegu spēles un čekas mantojums, ierēdņu dzimšana un ārzemju gudrinieku plūdi, populistu solījumi un politiskās ābeces mīklas – tas viss un vēl daudz kas vairāk ir šeit. Papildus tam – arī virkne vēl nekad neredzētu vai sen piemirstu dokumentu: Augstākās padomes slepenais lēmums par mūsu valsts pirmajiem drošībniekiem un uz Maskavu sūtītās VDK šifrogrammas par notikumiem Latvijā 1987. gadā, pilns Ivana Haritonova atbalsta vēstules parakstītāju saraksts un tests, kurš ļāva cilvēkam kļūt pat pilntiesīgu Latvijas valsts ierēdni, pilns LPSR VDK 80. gadu štata darbinieku saraksts – un cits ilgi slēpts uzskaitījums, kurā minēti visi bēdīgi slaveno G-24 kredītu saņēmēji, visbeidzot – mūsu nu jau bijušās prezidentes atklāsmes par aizraušanos ar misticismu un ezotēriskajām mācībām.

Ar vārdu sakot, tēmas „Mūsu vēstures” otrajam sējumam jaunas, bet princips paliek tas pats: gluži vienkārši atcerēties to, kas bijis, neko būtisku nenoklusējot ne simpātiju, ne antipātiju, ne kādu iespējamu labumu vai nelabumu dēļ. Un, kas varbūt vēl svarīgāk – neļaut aizmirst ne varoņus, ne neliešus, ne vienaldzīgos, ne mūs pašus – arī visus jūs, cienījamie lasītāji. Visus mūs, kas kopā veidojuši Latvijas mūslaiku vēsturi un kuru dēļ mūsu zeme pašlaik ir tieši tāda, kāda tā ir. Cilvēkus, kas reizēm redzami, reizēm nepamanīti ir stāvējuši aiz katra no mūsu visu kopējās vēstures notikumiem un procesiem.

„Šī ir reālā, īstā, patiesā un interesantā vēsture – lai arī daudziem tā būs kā asaka rīklē,” mēs rakstījām „Mūsu vēstures” pirmā sējuma priekšvārdā. Patīkami, ka mums izrādījusies taisnība: pēc pirmā sējuma iznākšanas atradās ne mazums ļaužu, kuri acīmredzot bija cerējuši, ka piecus, desmit, divdesmit gadus seni notikumi sen nogrimuši nebūtības jūrā, un nu ne pa jokam saskuma par pēkšņi sajusto „asaku”. Atļausimies citēt viena šādu ļaužu domāšanas veida pārstāvja – spriežot pēc visa, augsti stāvošas un „asaku” ne pa jokam sajutušas personas pseidonīma, bet kas par to? – dvēseles kliedzienu, kas ar zīmīgu virsrakstu „Par Latvijas vēsturi – vajadzīgu un nevajadzīgu” neilgi pēc „Mūsu vēstures” pirmā sējuma iznākšanas parādījās masu medijos:

„Es esmu pārliecināts, ka uzmanības pievēršana šādiem, sen aizgājušiem, faktiem liecina tikai par vienu. Jau atkal ir atrasts jauns veids, kā pūšot nezināmu spēku stabulēs nomelnot par mūsu valsts pagātni. Vai tiešām mūsu pagātnē interesantākais ir Royal spirts, skaistumkonkursi, kvasa mucas, nekam nederīgie padomju elektrorūpniecības „šedevri”, kaut kādi sadzīviski sīkumi – piemēram, videosaloni? Nē, esmu pārliecināts, ka ir lietas, kuras sekmīgi aizmirstas un kuras nevajag cilāt – visiem labāk, ka tās guļ kur gulējušas. Man var nepiekrist, bet palikšu pie sava. Vai tiešām mums vēl pēc desmit gadiem būtu jāatceras kā viens deputāts par valsts naudu brauca uz Kanāriju salām, uz kosmosa iekarošanai veltītu semināru, otrs apgāja likumus, lai nesamaksātu valstij nodokļus dzīvokļa pārdošanā, trešais valsts līdzekļus izmantoja lepnam dzīvokļa remontam? Kam tas viss?”

Tur jau tā lieta – tā visa bija mūsu dzīves sastāvdaļa, kuru nav pamata aizmirst tikai tāpēc, ka kādam mūsdienu dzīves saimniekam tas nav patīkami. Un, protams, lasot šādus paziņojumus, nav brīnums, ka liekulības tirgus mūsu valstī turpinās. Reizēm – jautrā formā: cilvēks, kas 1987. gadā kā komjaunatnes funkcionārs publiski brīdināja visus, kas domā „maksāt meslus” 18. novembrim, tagad melš, kā esot „piedalījies komunistisko režīmu gāšanā” Austrumvācijā un Čehoslovākijā. Reizēm – traģiskā: aprēķināts, ka Latvijas valstī zem iztikas minimuma dzīvo 70 procenti šīs valsts augstākā apbalvojuma – Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēju. Reizēm – traģikomiskā: kādreiz cienīti ļaudis, iespējams, nespējot izmest no galvas padomju gadu paradīzi, pēc pirmā sējuma iznākšanas visā nopietnībā sāk protestēt – kāpēc gan šajā vēstures grāmatā man, cienītajam un svarīgajam, nav atvēlēta pienācīga vieta?... Jā, ko gan tad brīnīties par Valsts prezidenta Valda Zatlera vārdiem: „Mums šeit, Latvijas teritorijā, jābūt vienotam, skaidram priekšstatam par to, kāda ir mūsu vēsture. Skolā ir jāmāca Latvijas viedoklis par Latvijas vēsturi.”

Mēs tiešām esam darījuši visu, kas mūsu spēkos, lai šī grāmata iespējami patiesīgs stāsts par patiesi notikušo – un nevis kādam izdevīgs „Latvijas viedoklis par Latvijas vēsturi”, kurā „pareizās” lietas pareizi akcentētas, bet „nepareizās” saprātīgi noklusētas. Par iznākumu mums jāsaka vislielākais paldies gan visiem tiem lasītājiem, kuri izteica savu viedokli pēc pirmā sējuma iznākšanas, gan tiem, kas sekoja interneta portālā TVNET publicētajiem otrā sējuma fragmentiem un uz nebēdu papildināja, koriģēja, piepalīdzēja un atcerējās, lai „Mūsu vēstures” otrais sējums būtu maksimāli precīzs un pilnīgs. Papildinājumu bija daudz un visdažādākie – no neliela atgādinājuma, ka sarkanbaltsarkanā karoga reabilitācija sākusies jau 1988. gada 7. jūlijā ar LKP Centrālkomitejas atļauto akadēmiķa Jāņa Stradiņa publikāciju Cīņā līdz izvērstam fragmentam no Jāņa Mauliņa grāmatas Garīgā pagrīde, kas ievieš skaidrību, kādā veidā Gunāra Astras tuvinieki lūdza – velti lūdza – palīdzību Latvijas inteliģences redzamākajiem pārstāvjiem:

„Gunāra Astras atbrīvošanas komiteja bija nosūtījusi kādiem 60 rakstniekiem vēstules ar Gunāra Astras tiesā teiktā pēdējā vārda norakstu un lūgumu palīdzēt. Vilnis, protams, vēstuli tūlīt pievāca. Labāk lai tāda viņam adresēta šausmu lieta mazāk krīt acīs citiem. Un tad viņš riskēja. Nesamierināmā brīvības cīnītāja pēdējās runas tekstu nolēma sūtīt pāri robežai. Protams, ne jau to eksemplāru, kas bija viņam adresēts. Tam bija jāpaliek kā pierādījumam, ka viņš nekad neko tādu nav darījis. Sūtīšanas veids bija gaužām vienkāršs – to aizveda kāds Rīgā iebraucis Amerikas latvietis. No Rakstnieku savienības vēstuļu skapja Vilnis izņēma Jānim Niedrem adresēto vēstuli, viegli pasmīnēdams, sak, ko gan šis komunistiskais cilvēku nodevējs iesāks ar Gunāra Astras pēdējo vārdu? Vēl infarktu dabūs. Atverot aploksni, viņš uzvilka cimdu, ievietoja vēstuli, kā norunāts, žurnāla Zvaigzne pirmajā burtnīciņā un nolika plauktā, no kurienes vēstules vedējam žurnālu paka, kas bija „pirkta grāmatu tirdziņā”, jāpārvieto savos koferos. [..] Gunāra Astras pēdējais vārds noskanēja Amerikas Balsī pēc vienpadsmit dienām...”

Laipni lūdzam – tā visa ir un paliek mūsu vēsture.