„Tā nav garlaicīgā oficiozā, „mācību grāmatu” vēsture, ko raksta varas apmīļotie un piejaucētie hronisti, kuru galvenā misija, kā brīžam šķiet, ir – uzrakstīt tā, lai, pasargi Dies, neaizvainotu nevienu, no kura kādreiz var būt atkarīgs viņu maizes kumoss un sviesta cibiņa. Šī ir reālā, īstā, patiesā un interesantā vēsture – lai arī daudziem tā būs kā asaka rīklē,” mēs rakstījām „Mūsu vēstures” pirmā sējuma priekšvārdā.

„Patīkami, ka mums izrādījusies taisnība: pēc pirmā sējuma iznākšanas atradās ne mazums ļaužu, kuri acīmredzot bija cerējuši, ka piecus, desmit, divdesmit gadus seni notikumi sen nogrimuši nebūtības jūrā, un nu ne pa jokam saskuma par pēkšņi sajusto „asaku”,” mēs rakstījām, sākot otro sējumu.

Tā iegadījies, ka šī apjomīgā darba trešais, noslēdzošais sējums nāk klajā tieši laikā, kad mēs – un diemžēl ne jau tikai grāmatas autori, bet mēs visi – plūcam tos savdabīgos augļus, bet drīzāk jau asaku, ko mums sagādājuši daudzi no „Mūsu vēstures” varoņu tūkstošiem. Tie, kas visus šos gadus ir izmisīgi kārpījušies pie naudas un varas, lai šādā īpatnā veidā aplaimotu Latviju un tās iedzīvotājus.

Ja akli ticētu šo varas nesēju vārdiem, Latvijas vēsture sastāvētu no viņu titānisko pūļu un darba apraksta, cīnoties ar, protams, objektīvajām grūtībām un varonīgi tās pārvarot.

Taču „Mūsu vēstures” trešais sējums, ko jūs turat savās rokās, tāpat kā pirmie divi ir nevis viņu vēlamā, bet mūsu visu īstā un reālā vēsture. Detalizēts stāsts par to visu, ko viņi mums stāstījuši, ko patiesībā darījuši un kas no tā sanācis.

Kāda ir atšķirība? Te būs viens sīkumsīks, it kā nenozīmīgs piemērs. 1996. gada oktobra beigās mūsu oficiālā vara mums pastāstīja, kā Igaunijas prezidents Lennarts Meri Kuldīgā lūdzis aizvākt no viņa acīm Drošības policijas miesassargu vienības galveno inspektoru Dzintaru Lagzdiņu, kurš, lūk, ne tā uzvedoties.

Mūsu vara neuzskatīja par nepieciešamu paskaidrot ne to, ka darīšana bijusi ar igauņu žurnālisti, kurai ienācis prātā sākumā piespraust akreditācijas karti pie, atvainojiet, pēcpuses, bet pēc tam pasūdzēties savam prezidentam par neuzvedīgiem drošībniekiem, ne to, kāda loma šajā incidentā bija Latvijas augstajām amatpersonām. Jo kas tām kārtējais „mazais cilvēks”?

Šāds stāstiņš dažādās versijās mūsu kopējās vēstures divdesmitgadē ir izspēlēts miljonos versiju, - mums stāsta vienu, bet dara ko citu cerībā, ka mēs nepamanīsim, bet, ja arī pamanīsim, tad pēc pāris mēnešiem vai gadiem aizmirsīsim. Jo „mazajam cilvēkam” taču piedienas aizmirst un nepīkstēt.

Neesam pārliecināti, vai ir pamats visiem šiem ļaudīm, kuru alkatība, aprobežotība, varaskāre un tuvredzība valsti ir novedusi tur, kur tā atrodas, ticēt tagad, kad viņi nu mums saka – krīze dod iespēju. Taču vismaz viena iespēja patiešām pastāv – pārlapot „Mūsu vēsturi” un kaut jel ko no tās likt aiz auss, lai arī daudzdesmit pirmo reizi neuzkāptu uz tā paša grābekļa.